Uztici savu atpūtu
profesionāļiem!
67 283 882
27 077 039

Ukraina

KIJEVA

4,2 miljonu apdzīvotā Ukrainas galvaspilsēta Kijeva ir metropole ar vērienu un ambīcijām, taču vienlaikus - ļoti sirsnīga. Pilsēta ar 1500 gadu vēsturi, saviem mītiem un leģendām, temperamentīga un pašapzinīga. Kontrastaina, ar plašiem bulvāriem, vēsturisko arhitektūru un zeltītiem baznīcu kupoliem, kas mirdz pat tad, ja visa pārējā pilsēta ietinusies gandrīz necaurredzamā miglā. Postpadomju mantojumu, kliedzošām reklāmām un mašīnām, kas apstājas uz ietves, šķiet, teju jebkurā vietā, kur vēlas. Kā jau daudzās tā dēvētajās jaunās naudas pilsētās, ārišķības ir daļa no Kijevas sejas. Tā ir pilsēta, kur no rīta viesnīcas restorānā, kafiju malkojot, daļa realitātes ir skaļa saruna pie blakus galdiņa, kur kāda šovbiznesa zvaigzne (seja, lai gan sagurusi pēc vakarnakts uzdzīves, šķiet pazīstama no televizora ekrāna) dalās pārdomās ar savu menedžeri par to vai 300 kvadrātmetru liels dzīvoklis ar vitrāžām un vairākos stāvos ir pietiekams vai tomēr labāk būtu 500 m2. Bet vakariņās, jau citā restorānā, fonu rada divu vietējo uzņēmēju „biznesa plāna" bīdīšana - kā apmainīt koka briketes pret naftu. Un vienlaikus Kijeva ir pilsēta, kas jūtami nogurusi no pēdējā laika politiskajām peripetijām un lielākā daļa iedzīvotāju jums apgalvos, ka nekam vairs netic, taču vakarā ziņas vienalga skatoties.

Tiesa, klīstot pa Kijevas ielām un ļaujoties tās unikālajam pulsam ātri vien sapratīsiet, ka visi augšminētie ir tikai laika uzslāņojumi, kas neko nav spējuši padarīt īstajai Kijevas dvēselei. Tai, par kuru viens no tās leģendārākajiem iemītniekiem Mihails Bulgakovs raksta, ka „pasaulē nav skaistākas pilsētas par Kijevu". Vislabāk uz Kijevu braukt pavasarī, kad tās parki ir burtiski košā pavasara zaļuma piestrāvoti un zied kastaņi. Savukārt pati pilsēta šķiet dzīves enerģijas pārpilna - visā tās daudzkrāsainajā raksturu krāšņumā. 

Turklāt Kijeva pieder pilsētām, kuru noteikti nav iespējams ne apskatīt, ne izzināt vienā vai divās dienās. Un tieši tālab te vienmēr ir tik patīkami atgriezties, katrreiz sava brauciena pamatmērķi apvienojot, piemēram, ar kādu no neskaitāmajām šīs pilsētas pastaigu iespējām. Jeb vienkārši paraugoties uz to no cita skatu punkta. Piemēram, uzkāpjot Svētās Sofijas katedrāles zvanu tornī, no kura svētnams un tā kupoli redzami visā to krāšņumā.

Kijeva ir īpaša arī ar saviem pieminekļiem, kuri cits citu pārspēj savā neparastumā. Turklāt te ir pieminekļi ne tikai izcilām šīs pilsētas vēstures personībām, bet arī kino, pasaku varoņiem un pat dzīvniekiem. Piemēram, Zelta vārtu skvērā rodamais pūkainais kaķis Patjuša. Jeb slavenajā Pasāžā sēdošais Kijevas Gaudi - arhitekts Gorodeckis ar kafijas tasi rokā. Taču viens no neparastākajiem pieminekļiem atrodas Andreja nogāzē (Andriyivsky Uzviz) pie ēkas nr. 34. Tā nosaukums ir Deguns un tajā iemūžināts deguns, par kuru savā leģendārajā darbā rakstīja Gogolis. Klīst nostāsti, ka rakstnieks reiz staigājis pa Kijevu tik drausmīgi saaukstējies, ka ne par neko citu domāt nav spējis un tā arī radusies Deguna ideja. Tikai nepaskrieniet garām - šī nav no skulptūrām, kas pa gabalu duras acīs... Savukārt pie nama nr 13, kur reiz dzīvojis Bulgākovs, viņš joprojām sēž - rokas sakrustojis un vienu kāju pārlicis pāri otrai. Un, protams, Kreščatiks (Khreschatyk Street) - galvenā pilsētas dzīsla. Dienā te mudž kā skudru pūznī - ar steidzīgiem ļautiņiem, bet svētdienās un svētku dienās iela satiksmei tiek slēgta, pārtopot milzīgā gājēju bulvārī. Khreschatyk stiepjas no pilsētas slavenākā - Besarābijas tirgus līdz Neatkarības laukumam ar 52 metrus augsto Neatkarības statuju centrā. Tiesa, vecās Kijevas arhitektūru un tā dēvētās 20. gadsimta sākuma Kijevas Brodvejas pēdas te nemeklējiet, 1941. gadā iela tika pilnībā nopostīta un pēcāk restaurēta padomju arhitektūras stilā. Taču tai, nenoliedzami, ir savs, ne ar ko nesajaucams raksturs. Un tieši raksturs ir tas, kas mudina atgriezties Kijevā. 

Tā dēvētās Kijevas „obligātās programmas" neatņemama sastāvdaļa ir leģendārās Pečerska Lavra (Pecherska Lavra) apmeklējums, kas, pateicoties tās slavenajām katakombām tiek dēvēta arī par alu klosteri. Gandrīz pirms deviņiem gadsimtiem celtais baznīcu komplekss pieder īpašākajām Kijevas vietām un, ja pat neieiesiet visos tās teritorijā rodamajos muzejos un izstāžu zālēs, rēķinieties, ka vienalga šeit pavadīsiet vismaz stundas trīs. Noteikti jāiegriežas arī kādā no Kijevas neparastajiem muzejiem, jo diezin vai būs daudz pilsētu pasaulē, kur atradīsiet, piemēram, muzeju, kas veltīts tikai un vienīgi vienai ielai (Street Museum, Andriyivsky uzviz, 2b); muzeju, kas veltīts tualetēm (Ribalskaja, 22) un muzeju, kas veltīts tikai grāmatām (Museum of Books and Printing, Vu. Sichnevogo Povstannia, 21).

Kijevā netrūkst arī dažnedažādu mītu un misticisma apvītu vietu. Piemēram, slavenais nams ar himēram (10, Bankovaya St.), viena no dīvainākajām un ekstravagantākajām celtnēm šajā pilsētā, kuras jumtu un fasādi apdzīvo visi iespējamie monstri, dzīvās dabas un pasaku tēli, čūskas, nāras un pūķus ieskaitot. Šo namu 1903. gadā cēlis par Kijevas Gaudi dēvētais arhitekts Gorodeckis. Ņemot vērā ēkas kolorītu, leģendas to apvijušas jau no pašas pirmās dienas. Piemēram, ka namu arhitekts cēlis kā veltījumu savai noslīkušajai meitai. No vienas puses tam ir trīs, no otras - seši stāvi un īpaši mākoņainās dienās tas patiesi mazliet atgādina pasaku pili. Starp citu, ja var ticēt nostāstiem, pusnaktī šurp labāk nedoties, jo tad visi fasādes mošķi atdzīvojoties... Ēkas dīvainajam veidolam gan ir arī mazliet prozaiskāks izskaidrojums, Gorodeckis esot bijis kaislīgs mednieks un lielākā daļa zvēru, kuru tēli manāmi fasādes skulptūrās, pieder viņa trofejām vai arī tiem, kurus viņš tikai sapņojis kādreiz nomedīt. Tiesa, no iekšpuses ēku apskatīt nav iespējams, jo publikai tā ir slēgta.

 

Kijeva ir pilsēta, kas kā radīta pastaigām. Vienalga vai tas būtu kāds no tās slavenajiem parkiem jeb pastaiga pa pilsētas galveno dzīslu - Kreščatņiku (Khreschatyk), kur rodams viss iespējamais, sākot no veikaliem līdz visu veidu restorāniem. Kaut pašu ielu būtu grūti nosaukt par skaistu, tai nenoliedzami piemīt neatkārtojams kolorīts. Noteikti maršrutā iekļaujama arī Podola, - rajons, bez kura neviens Kijevas apmeklējums nebūs pilnīgs. Podola ir šīs reljefaini kalnainās pilsētas pati zemākā vieta. Kādreiz te mituši tirgotāji un uzpircēji. 1811. gadā Podolā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, kas pārvērta pelnos daudzas vēsturiskās koka ēkas un arī baznīcas. Pēcāk rajons ticis uzcelts gandrīz no jauna, taču te klīstot to tikpat kā nejutīsiet. Viss ir tāds mazliet nobružāts, laika patinas un netverama bohēmiska šarma piestrāvots. Vienlaikus šīs ir arī viens no dzīvīgākajiem Kijevas rajoniem, te atrodas arī virkne pilsētas labāko un kolorītāko mākslas galeriju. Podolā rodama arī viena no vecākajām ielām pilsētā - Pokrova (Pokrovskaja). Tā izveidota jau XV gadsimta vidū, tiesa, tolaik tās nosaukums bijis ne sevišķi iedvesmojošs - Gņilaja (Sapuvusī). Šī ir arī viena no retajām ielām, kam lielā ugunsgrēka laikā izdevās gandrīz pilnībā no tā paglābties, un tālab šodien tā izskatās gandrīz tāda pati kā sendienās. Teju katrai tās ēkai ir savs stāsts. Viens no „Pokrovas maršruta" galvenajiem objektiem ir zvanu tornis (Nr.6), kādreiz tam blakus atradās arī baznīca, kurā Mihails Bulgakovs laulājās ar savu pirmo sievu Tatjanu. Tiesa, 1935. gadā baznīca tika likvidēta un tās vietā uzbūvēta skola, taču zvanu tornis saglabājies neskarts vēl no 18. gadsimta. Tampretim atrodas 16. gadsimta vidū celtā Pokrova baznīca (nr. 7), kuras vārdā arī vēlāk tikusi nosaukta iela. Savukārt nr. 5 rodams 1808. gadā ampīra stilā celts nams, kas savulaik piederējis leģendārajam pilsētas juvelierim Samsonam Streļbickim, kura rokas radījušas arī daudzu slavenu pilsētas svētnamu dārgumus. Bet nr. 1 lepni izslējies 1892. gadā pēc arhitekta Nikolājeva projekta celtais atraitnes nams, kuru kāds pazīstams tirgotājs reiz veltījis vientuļajām mātēm.

 

JALTA

Uz slavenāko Krimas kūrortu - Jaltu, kas 20. gadsimta sākumā, pirms revolūcijas tika dēvēta par „krievu Rivjēru" no Simferopoles joprojām kursē vecais, labais padomju laika trolejbuss. Līnija tika atklāta 1961. gadā, un laika apbružātais večuks izskatās kā cienījams pensionārs, kurš nebūt negrasās atdot savas pozīcijas. 86 kilometrus garais maršruts ir kā kolorīta īsfilma - bērnību sociālismā pavadījušiem uzvēdījot mazliet piemirstu nostalģiju, rietumu pasaules viesiem - nenoliedzamu eksotiku. Vecie žigulīši izspļauj melnu dūmu vērpeti, kad garām patraucas kārtējais Mercedes. Ignorējot jebkādus noteikumus. Numura zīmes bieži aizstāj uzraksti - geņeral, pļaž, Yalta... Visa ceļa mala nosēta kārtējā jaunā betona daudzstāvu dzīvokļa monstra reklāmām. Blokmājām ceļoties kā sēnēm pēc lietus, vienai augstākai par otru, jo galvenais visu iekāres objekts ir skats uz jūru. Mežonīgais kapitālisms mijas ar padomju laika relikvijām. Turklāt dažas no tām ir dzīvākas par dzīvu. Ik pa kilometram šosejas malā piestājis kāds žigulītis - privāto „viesnīcu" aģents, piedāvājot gan apartamentus, gan dzīvokļus, gan villas. Turpat uz kapota varat pašķirstīt albūmiņu ar izvēles iespējām.... 

Pirmoreiz rakstos Jalta pieminēta jau 12. gadsimtā. Izveidot Krimas Dienvidu piekrasti par kūrorta zonu savulaik bijusi grāfa Voroncova ideja, kad 1823. gadā viņš kļuva par šī reģiona gubernatoru. Pilsētu no aukstajiem vējiem sargā 1000 metrus augsti kalni, un Jaltas maigais, siltais klimats, jūras sāļiem un kalnu priežu aromu bagātinātais gaiss jau cara laikā bijis slavens ar savām ārstnieciskajām īpašībām, īpaši piemērots plaušu slimību gadījumos. Pirmā sanatorija te tika izveidota jau 1897. gadā. Savukārt katras kūrorta pilsētas sociālā skatuve - promenāde, tapusi Aleksandra III laikā. Padomju laikā tā tika paplašināta, vienā galā uzstādot Ļeņina pieminekli. Tas joprojām ir savā vietā, vien iepretim parādījusies jau cita laika zīme - McDonalds. Pastaiga pa promenādi ir īsts kino. Vecā un jaunā Jalta te sajaukusies vienā kolorītā. Ja pirms revolūcijas Jalta bija aristokrātijas kūrorts, kurā atpūtās arī cara ģimene, 1920. gadā padomju vara izdeva dekrētu, ka Krima jāizmanto darbaļaužu ārstēšanai. Kādreizējās pilis un dāčas tika nacionalizētas, pārvēršot sanatorijās. 

Dažā pa promenādi defilējošā dāmā joprojām var sazīmēt bijušās sadzīves pakalpojumu sfēras darbinieces. Uzkasītas frizūras, pilns meikaps, dekoratīvas, smailpapēžu kurpes, zeltā vizošas kleitas, ar tikpat spīdīgu somiņu vienā rokā, kamēr otra ieķērusies pavadoņa elkonī, kura neiztrūkstošs aksesuārs ir melnas saulesbrilles... Turpat muskuļoti pilsoņi treniņtērpos (visbiežāk adidas), kas sarunājas it kā uz promenādes viņi būtu vieni paši. Saimnieki ar suņiem, kas, šķiet, savstarpēji sacenšas četrkājainā drauga izmēru iespaidīgumā. Meitenes, kuru kājas sākas pie ausīm, piegulošos D&G džinsos, mazos topiņos un augstpapēžu kurpēs. Panki un rokeri, kas uz piekrastes betona blokiem strinkšķina krievu rokmūzikas hītus. Milzīgs gastronoms, kura plauktos vien dažas desas un izdzīvošanas minimums. Kamēr blakus esošajās vecajās pirmsrevolūcijas ēkās strauji notiek restaurācija, atveroties vienam dārgam veikalam pēc otra. Jaltai ir pat sava Colette, kurā netrūkst ne Prada, ne Cavalli. Tiesa, ar Parīzes Colette tai nav nekāda sakara. Kamēr tiksiet līdz promenādes otram galam, jums piedāvās gan izbraucienus ar laivu, gan uzzīmēt portretu, fonā kādai sievietei megafonā nemitīgi izkliedzot vienu un to pašu tekstu - par kuģīti, kas atiet uz Krimas simbolu Bezdelīgu ligzdu... 

Taču īstais iemesls, kālab vērts doties uz Jaltu, nav postpadomju eksotika vai saules vannas akmeņainajās un visai piedrazotajās pludmalēs, bet gan Krimas Dienvidu unikālā daba. Skaista un joprojām mežonīga savā autentiskumā. Mazie kalnu un piekrastes ciemati, kuru lielākā vērtība ir šejienes cilvēku īstums un sirsnīgums. Ciprešu un vīnogulāju ieskautie ceļi. Vēl cara laikā izveidotie parki un dārzi, kas joprojām tiek kopti ar fantastisku rūpību. Jalta ir tikai pieturas punkts, ceļā uz Krimas pērlēm - Bahčisaraju, Sudaku, Feodosiju, Kerču...

 

 

home