Butāna

 

Tā ir viena no viskonservatīvākajām valstīm pasaulē. 

 

Valsts nosaukums cēlies no Himalajos valdošajām stiprajām vētrām – Pērkona drakona zeme. 

 

Platība: 47 000 km2

Valsts iekārta: konstitucionāla monarhija.

Valsts valoda: dzongkhe

Galvaspilsēta: Timpu (Thimpu) 

Lielākās pilsētas: Timpu, Puntšolinga, Punaka

Reliģija: budisms, hinduisms

Valsts dibināšana: 17. gs. 

Valūta: Butānas ngultrums (Nu.) piesaistīts Indijas rūpijam

Starptautiskais tālsarunu kods: +975

Valsts svētki: 17. decembris

Spriegums: 220/240 volti

 

Vairāki arheoloģiskie atradumi pierāda, ka Butānas teritorija ir apdzīvota vismaz no 2000. gada pirms mūsu ēras. Viens no senākajiem dokumentētajiem notikumiem Butānā ir Budisma svētā Padmas Sambhavas (zināms arī kā Guru Rinpoše) ierašanās 747. gadā. 

Butānas senā vēsture ir miglā tīta, jo ļoti daudz seno pierakstu tika iznīcināti pēc 1827. gadā notikušā milzīga ugunsgrēka senajā galvaspilsētā Punakā. 

Vairākus gadsimtus Butānas politika ir attīstījusies reliģijas iespaidā. Līdz 17. gadsimtam Butāna tikusi pakļauta dažādām karotāju feodālajām iekārtām līdz brīdim, kad šo teritoriju apvienoja Tibetas lama un militārists Šabdrungs Ngavangs Namgjals (Shabdrung Ngawang Namgyal), kurš bēga no Tibetas reliģiskās vajāšanas. 

Lai pasargātu Butānu no saraustītajiem tibetiešu uzbrukumiem, Namgjals uzcēla spēcīgu dzongu (cietokšņu) tīklu un izsludināja likumus, kas palīdzēja viņam apvienot vietējos vadoņus centrālā pārvaldē. 

Pēc Namgjala nāves 1651. gadā, Butānā aizsākās civilais karš. Sajūtot Butānas vājumu, 1710. un 1730. gadā Tibeta ar mongoļu palīdzību uzbruka Butānai. Abi uzbrukumi tika sekmīgi apturēti un 1759. gadā tika parakstīts valstu pamiera līgums. 

18. gadsimtā butānieši iebruka un ieņēma Kōčbehāras (Cooch Behar) karaļvalsti Indijas teritorijā. 1772. gadā šo karaļvalsti Britu pārvaldītai Indijai izdevās atkarot. Pie tam 1774. gadā karaspēks, kas atkaroja Kōčbehāras karaļvalsti iebruka Butānā. Ātri vien tika parakstīts miera līgums, kurā bija ietverts punkts, ka Butāna atkāpjas un novelk valsts robežas, kas pastāvēja līdz 1730. gadam. Tomēr ar šo līgumu ķīvēšanās nebeidzās. Butāna ar Britiem turpināja ķīvēties vēl 100 gadus, kas noslēdzās ar Duāras (Duar) karu (1864.-1865.). Butāna zaudēja karā. 1865. gadā Lielbritānija un Butāna parakstīja Sinčulu līgumu ar kuru, apmaiņā pret dažu teritoriju atdošanu britu Indijai, Butāna saņemtu Lielbritānijas finansiālu palīdzību. 

1870. gadā Butānā atkal aizsākās civilais karš, kas ilga vairākus gadus. 

1907. tika nodibināta mantojama monarhija. 1910. gadā tika noslēgts līgums ar britiem, kuri apņēmās neiejaukties Butānas iekšlietās, taču pārņēma kontroli pār valsts ārlietām. 

Laikā, kad 1947. gada 15. augustā Indija atguva neatkarību no Anglijas, Butāna kļuva par vienu no pirmajām valstīm, kas atzina Indijas neatkarību. 1949. gadā tika noslēgts Indijas-Butānas līgums, ar kuru Indija atdeva britu aneksētās teritorijas, kā arī definēja Indijas atbildību par Butānas aizsardzību un ārlietām. 

1980-jos gados lai vienotu un stiprinātu Butānas kā nācijas identitāti aizsākās kampaņa, kas pazīstama ar nosaukumu „Viena nācija, viens cilvēks”. Tika popularizēts senais uzvešanās kods, kas pazīstams ar nosaukumu Driglam namzha. Tāpat tika popularizēta nacionālā valoda dzongkha. Aizsākās tautas skaitīšana, kas noteica, ka Butānas dienvidu daļā ir apmetušies uz dzīvi daudz nelegālo Nepālas ieceļotāju. Šie ieceļotāji ātri vien tika deportēti. 

Deportācijas laikā sākās vairākas asiņainas izrēķināšanās, tāpat arī vairāki terora akti, kas bija vērsti pret skolām, slimnīcām un neitrālajiem Butānas iedzīvotājiem. 

Šā konflikta ietvaros starp Nepālu un Butānu, vairāki tūkstoši bēgļi apmetās uz dzīvi Nepālas bēgļu nometnēs. Tur viņi dzīvoja vairāk nekā 10 gadus, līdz, ar ASV atbalstu, daļa tika izmitināti ASV. 2003. gadā Butānas atmija sekmīgi aizsāka liela mēroga operāciju, lai padzītu pret Indiju noskaņotos dumpiniekus, kas mitinājās Butānas dienvidos. 

2005. gada martā karalis Vangčuks publiskoja konstitūcijas projektu.

 

Ziemeļu reģions sastāv no apledojušu kalnu smaiļu arkas ar samērā vēsu klimatu, jo īpaši augstienēs. Lielākā daļa šīs smailes atrodas 7000 metru virs jūras līmeņa un augstākā virsotne ir Kula Kangri (7553 metri). 

Melnie kalni Butānas centrālajā daļā sadala divus valsts lielākos upju tīklus – Močhu (Mo Chhu) un Drangmečhu (Drangme Chhu). Melno kalnu smailes vidēji ir 2000 metri virs jūras līmeņa. 

Mežu teritorija centrālajā rajonā ir valsts galvenais meža apstrādes rajons. Torsa. Raidak, Sankoš un Manas ir Butānas galvenās upes. 

Lielākā daļa iedzīvotāju mitinās valsts centrālajā daļā. 

Dienvidu daļā Šivalikas Kalni (Shiwalik Hills) ir pārklāti ar ļoti biezu, mainīgu mežu, upju skalotām ielejām un vairākiem kalniem vidēji 1500 metru augstumā virs jūras līmeņa. 

Butānas klimats ir saistīts ar konkrētā punkta augstumu. Tas var būt gan subtropu, gan arī polāra tipa klimats ar sniegu visa gada garumā valsts ziemeļu augstienēs. 

Butānā ir piecas sezonas: vasara, musonu sezona, rudens, ziema un pavasaris. Valsts rietumu daļā ir spēcīgi musonu sezonas lieti, bet dienvidu daļā karstas un mitras vasaras, kā arī aukstas ziemas. Centrālā daļā klimats ir sausāks ar siltām vasarām un aukstām ziemām.

 

Flora: aptuveni 5500 augu šķirnes. Aptuveni 50 rododendru šķirņu un 600 orhideju šķirņu. 

Fauna: ziloņi, bifeļi, brieži, tīģeri, leopardi, zilās aitas, sniega leopards, vilks un citi zīdītāji un putni. Aptuveni 770 putnu sugas, tai skaitā retais melnkaklainais krauklis.

 

Lai gan modernā kultūra ir skārusi arī Butānu, tomēr tā spējusi saglabāt savu identitāti. Piemēram, tradicionālais Butānas tērps tiek valkāts kā svētku dienās, tā arī ikdienā. Tāpat svarīga kultūras sastāvdaļa ir loku šaušanas sports, kas ir vienīgā disciplīna, kurā Butāna piedalās olimpiskajās spēlēs. Ikgadēji Butānā norisinās vairāki festivāli. Tseču ir festivāls, kura ietvaros tiek godināts Guru Rinpoče – svētais, kurš ienesa budismu Himalaju apvidū un Butānā. Šie festivāli tiek organizēti gandrīz katrā Butānas apvidū piesaistot simtiem iedzīvotāju un vienojot tos ticībā un garā.

 

Butānu pasniedzot tūristu priekšā, dēvē par dabiskā skaistuma un vides pētnieku paradīzi. Butāna neapšaubāmi piesaista tūristus ar savu dabu un kultūras mantojumu. Skaistie ar sniegu klātie kalni, kurus apvij zaļā zāle, ielejas, ūdenskritumi un neskartā daba ir tikai dažas lietas, kas ir tūristu magnēts. Lielākā daļa tūrisma maršrutu Butānā ir pie dabas, ceļošana pa kalniem, skatu meklēšana un dažādu neierastu dzīvnieku vērošana. 

Visiem ceļotājiem, kas vēlas tikt Butānā ir jābūt vai nu valdības viesiem vai arī tūristiem. Ceļot drīkst tikai pēc iepriekš izplānotas, iepriekšapmaksātas, gida uzraudzītas programmas. Individuālais tūrisms nav atļauts. Visiem iebraucējiem ir jānokārto vīza. Butānā var iebraukt no Indijas rietumu puses caur robežas pilsētiņu Puentšolingu (Phuentsholing). 

Lidojumi uz Butānu tiek organizēti ar kompānijas Druk Air palīdzību. Ir trīs reisi, kas savieno Timpu ar Indiju (Kolkata), Bangladešu (Dhaka) un Nepālu (Kathmandu). 

 

Timpu: Timpu ir Butānas galvaspilsēta, un iespējams mazākā galvaspilsēta pasaulē. Pilsēta atrodas kalna nogāzē pie meža upes. Pilna tradīcijām un modernu lietu maz skarta, Timpu tiek uzskatīta par Butānas tradicionālās mākslas, arhitektūras, kultūras un tradīciju centru. Trashi Chhoe Dzong jeb Varenās reliģijas mežs ir viens no galvenajiem Timpu apskates objektiem. Bet ja vēlas apskatīt kaut ko no Butānas modernā pieskāriena, tad tiek izcelta Timpu mākslas skola, Nacionālā bibliotēka, kā arī Timpu tirgus. Timpu tirgū vienmēr var atrast lietas, kas raksturo valsti un ir visnotaļ krāšņas, un acīm tīkamas. Attīstoties tūrismam, Timpu tiek organizēti vairāki aktīvās atpūtas cienītāju maršruti, kuru ietvaros var braukt ar laivām, riteņiem un kāpt kalnos. 

 

Paro: Atrodas tēlainā Paro ielejā, 2250 m augstumā virs jūras līmeņa. Paro ieskauj upe, kurai blakus atrodas pati pilsēta. Paro ir pazīstama ar vēsturiskajiem ciematiem un koka būvēm, kuras celtas tradicionālajā stilā. Slavenākas tūristu atrakcijas šajā pilsētā ir Rinpung Dzong – skaists mežs, kuru 1946. gadā ierīkoja Šabdrungs Ngavangs Namgjals (Shabdrung Ngawang Namgyal), Ta dzong – sens skatu tornis, Taktsang klosteris un nacionālais muzejs. Paro ir mazākā pilsēta pasaulē, kurai pieder sava lidosta. 

 

Bumtanga (Bumthang): Butānas garīgā zeme. Pilsēta ir slavena ar savām Budisma vietām un tempļiem. Slavenākās apskates vietas ir Vamgdičholingas (Wangdichholing) pils, Džanbei Lakangas (Janbey Lhakang) templis, slepenā Kurdžei Lakangas (Kurjey Lhakang) ala un Džakar (Jakar) – lielākais Butāniešu dzongs. 

 

Tašiganga (Tashigang): atrodas Butānas austrumos un ir lielākais apgabals valstī. Savulaik tas bijis centrs, kurā notika tirgošanās ar Tibetu. Tašiganga (Tashigang) ir savienojums ar rietumu austrumu ceļu, kurš ved uz Indijas apgabalu Asaam. 

 

Tongsa: atrodas Butānas centrālajā daļā. Šī vieta ir Karaliskās ģimenes vēsturiskā mītne. Pilsētā atrodas vairums tempļu un tā pazīstama ar savu ģeogrāfisko aizsardzību pret ienaidnieka spēkiem. Tongsa tiek uzskatīta par skaistāko Butānas pilsētu. 

 

Phobjika: Atrodas skaistā ielejā, un ir pazīstama ar savu skaisto un saglabāto dabu. Pilsētas apvidus ir "Melnā kalna nacionālais parks", kurš tiek pamatīgi aizsargāts. Parkā atrodamas reti dzīvnieki, vieni no tiem - Melnkaklainās dzērves, mitinās tur ziemas periodā. Tūristiem ir nepieciešamas speciālas atļaujas, lai varētu aplūkot dzērvju mitināšanās vietas. Tāpat parkā sastopami rejošie brieži, mežonīgie vepri, leopardi, Himalaju lāči un sarkanās lapsas. 

 

Punaka (Punakha): Bija Butānas galvaspilsēta līdz 1955. gadam. Šī pilsēta atrodas Dorčula (Dorchula) ielejā. Šajā pilsētā ir vairāki ļoti svēti Butānas tempļi, ieskaitot Marčenas Templi (Marchen), kurā atrodas iebalzamētais Šabdrunga Ngavanga Namgjala (Shabdrung Ngawang Namgyal) ķermenis. 

 

Butānā ir arī vairāki ievērojami ūdenskritumi, kurus var redzēt apmeklējot Sengoru un Namningu.