Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala, kuras galvaspilsēta ir Palermo. Salas platība ir 25,7 tūkst. km2, iedzīvotāju skaits – apmēram pieci miljoni. No kontinenta salu atdala tikai Mesīnas jūras šaurums, kas ir 3,5 km plats. Salā ir Eiropas augstākais vulkāns Etna (3340 m). Šobrīd tas ir aktīvākais vulkāns pasaulē. Administratīvi Sicīlijai pieder vēl dažas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustika un Pelageju salas.
Sicīlija pievienojās Itālijas karalistei 1860. gadā pēc Garibaldi ekspedīcijas. 1866. gadā Palermo notika sacelšanās, taču itāliešu flote sāka to bombardēt un atkal pievienoja Itālijas karalistei, bet dumpinieki tika sodīti ar nāvi. Taču viens pēc otra Sicīlijā atkal uzliesmoja jauni dumpji. Vēloties saglabāt kontroli pār salu, itāliešu armija šajā laikā ar nāvi sodījusi simtiem tūkstošu sicīliešu, vēl desmitiem tūkstošu tika ieslodzīti cietumā, tika iznīcināti veseli ciemati un iedzīvotāji izsūtīti trimdā. Sicīlijas ekonomika tika sagrauta un aizsākās emigrācijas vilnis, kas iepriekš nebija bijis. No 1946. gada Sicīlija kļuva par autonomu Itālijas reģionu.
Sicīlijā ik uz soļa Jūs sajutīsit vēstures elpu. Tā ir mītu un leģendu zeme: spriežot pēc Homēra un Vergīlija darbiem, tieši šeit kādreiz mituši ciklopi. Vēstures un arhitektūras pieminekļu skaita ziņā Itālija UNESCO sarakstos ir pirmajā vietā, bet liela daļa šo pieminekļu ir Sicīlijā. Šajā salā, kas bijusi tautu tikšanās un sadursmju vieta, ir saglabājies vairāku civilizāciju mantojums. Tā ir tilts starp Āfriku un Eiropu. Grieķi, romieši, bizantieši, arābi, normaņi…Vieni šeit dzīvoja, citi – postīja, trešie radīja. Šāda tautu sajaukšanās ir ietekmējusi salas kultūru, vēstures pieminekļus un sicīliešu dzīvi. Grieķu uzceltie kultūras pieminekļi ne par mata tiesu neatpaliek no Senās Grieķijas kultūras pieminekļiem. Apbrīnu raisa „sicīliešu baroks” un bizantiešu mozaīkas. Sicīliešu valoda ir patstāvīga romāņu valodu saimes valoda, kas ir attīstījusies no latīņu valodas un ietekmējusies no grieķu, arābu, franču, vācu, spāņu, kataloniešu un provansiešu valodas. Mūsdienās sicīliešu valodai draud izzušana, vairākums salas iedzīvotāju runā itāliešu valodā. Atsevišķos ciematos vēl sastopami iedzīvotāji, kuri runā albāņu valodas dialektā (Kontesa Entelina), dažos reģionos izmanto lombardiešu valodu vai gallu un itāliešu valodu.
Sicīlija ir viena no skaistākajām un interesantākajām Vidusjūras salām, kas saglabājusi savu valdzinājumu. Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Piekrastē valda tipisks Vidusjūras klimats: maigas, lietainas ziemas un karstas vasaras. Peldēšanas sezona ilgst no maija līdz novembrim. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”. Sicīlijas sniegbaltās pludmales, brīnišķīgās klintis nelielos līcīšos, majestātiskie kalni, lieliskā apkalpošana viesnīcās, klubi un diskotēkas gar visu salas piekrasti un, protams, interesantās un saistošās ekskursiju programmas necik neatpaliek no Itālijas kontinentālās daļas.
Kūrorti
Džiardini Naksos Jāteic, ka šis ir populārākais kūrorts Sicīlijā. Tas ir 60 km attālumā no Katānijas lidostas. Pilsētiņā dzīvo apmēram 9000 cilvēku. Kūrorts piesaista gan jauniešus, gan ģimenes ar bērniem. Džiardini Naksosā un netālu esošajā Taomarinā ierodas apmēram puse no visiem tūristiem, kuri apmeklē Sicīliju. Vasarā dzīve pilsētiņā burtiski mutuļo. Rosīgais un omulīgais kūrorts piesaista ar savām garajām un labi koptajām pludmalēm. Šeit ir daudzi nelieli veikaliņi, bāri un restorāniņi, kuros var nobaudīt itāliešu virtuves ēdienus. Pilsētiņai ir interesanta vēsture. Pirmoreiz nokļuvuši šajā salā VIII gs. p. m. ē., grieķi apmetās šajā pilsētiņā. Džiardini Naksosa kļuva par pirmo grieķu koloniju Sicīlijā. Tulkojumā no sicīliešu valodas pilsētiņas nosaukums – giardini Naxos – nozīmē „Naksosas dārzi”. Ilgu laiku pilsēta bija Taormīnas kopienas īpašums, un tikai 1847. gadā tā ieguva autonomiju. XX gs. vidū Džiardini Naksosā ieradās pirmie atpūtnieki. Taču vietējo iedzīvotāju galvenais ienākumu avots bija un ir zveja.
Interesantākie pilsētas pieminekļi: viduslaiku pils Schiso, Vignazza tornis, Arheoloģiskais parks, kas plešas 21 ha platībā, Arheoloģisko atradumu muzejs.
Laba satiksme ar slaveno Taormīnu, kas ir pavisam netālu (apmēram 5 km attālumā). Par papildu samaksu līdz Taormīnas centram var aizbraukt ar maršruta autobusiem, kas kursē pēc saraksta, ar taksometru vai automašīnu.
Taormina Mare Taormīna ir sadalīta divās daļās: pilsētas vēsturiskais centrs ir pie Tauro kalna, un kalna pakājē izvietotā kūrorta zona „Taormina Mare”. Pilsēta ir 65 km attālumā no Katānijas lidostas.
Taormina Mare ir neaprakstāmi skaista, daudzu līcīšu un nelielu pussalu izrobota, kaktusiem un oleandriem apaugusi Jonijas jūras piekrastes daļa. Greznās viesnīcas ir ierīkotas senatnīgās villās. Burvīgos mazos līcīšos starp klintīm izkliedētas smilšainas pludmales. No augstajiem, klinšainajiem krastiem paveras lieliskas ainavas, zilas debesis, smaragdzaļa jūra, klintis un ielejas, kurās viļņojas olīvu un citrusu koku birzis. Rodas iespaids, ka esi nokļuvis svinībās, kurās laipni aicināti visi, kuri vien vēlas piedalīties. Jūs gaida viesmīlīgas āra kafejnīcas, reibinoša ziedu smarža, itāliešu melodiju valdzinājums, viesmīlīgi un draudzīgi cilvēki.
Tieši no pludmales par nelielu samaksu ar funikulieri var uzbraukt Taormīnas Vecpilsētā. Funikulieris ir līdzās galvenajai autobusu pieturai un darbojas līdz vēlai vakara stundai. Laba dzelzceļa satiksme ar Katāniju vai Mesīnu. Interesanta ir Taormīnas arhitektūra: grieķu, romiešu, arābu, normaņu būves, omulīgas viesnīcas, daudzas kafejnīcas. Ieteicams apmeklēt amfiteātri, kas Taormīnā uzcelts II gs. p. m. ē. No amfiteātra sēdvietām paveras majestātisks skats uz vulkānu Etna; doties pastaigā pa dārziem, kas kādreiz bija privātīpašums, bet tagad pieder pilsētai. Mājīgajos restorānos var palutināt sevi ar sicīliešu virtuves ēdieniem, nobaudīt ēdienus, kas pagatavoti no jūras veltēm, un no mandelēm gatavotus saldumus.
Letojani Šis ir vēl viens populārs kūrorts Jonijas jūras piekrastē, apmēram 5 km attālumā no Taormīnas un 68 km attālumā no Katānijas lidostas. Pilsētas nosaukumu veido latīņu un arābu vārdu savienojums: latīņu valodas vārds Laetum nozīmē ‘bagāts’, bet arābu valodas vārds Ayn – ‘avots’.
Par šīs nelielās pilsētiņas rašanos saglabājies ļoti maz ziņu, taču ir zināms, ka līdz XVIII gadsimta vidum tā atradās kaimiņpilsētas Halodoro jurisdikcijā. 1908. gadā zemestrīce iznīcināja dažas no ēkām pilsētiņā (pēc tam tās tika atjaunotas). 1952. gadā pilsētiņa kļuva neatkarīga.
Letojani kūrortā dzīvo apmēram 2400 pastāvīgie iedzīvotāji. Vasarā, kad šeit ierodas atpūtnieki no dažādām valstīm, kūrorts atdzīvojas. Pilsētiņas galvenā iela ir līdztekus smilšainai pludmalei. Galvenajā alejā Jūs atradīsiet daudzus bārus un restorānus, veikaliņus. Pilsētiņas laukums, kurā atrodas āra kafejnīcas, ir galvenā tikšanās vieta. Šeit var nobaudīt itāliešu gaumē gatavotu kafiju un gardu, svaigu saldējumu. Kūrortā atpūtniekus gaida ne vien lieliskas pludmales, bet arī dažādi kultūras pasākumi. Interesanti ir, piemēram, ikgadējie „Agosto a Letojanni” svētki. Svētku laikā notiek vezumu parāde, zivju un arbūzu festivāli.
Kūrortā ir saglabājušies daži vēstures pieminekļi: pilsētas rātsnams, neogotikas stilā celtā Sv. Jozefa baznīca, kas atjaunota 1929. g. Baznīcā apskatāma XVIII gs. gleznotā „Pieta”.
Letojani pilsētiņā dzimis slavenais itāliešu ķirurgs Frančesko Durante (1844.–1934.), kurš Romas universitātē pasniedza kaulu un locītavu ķirurģijas kursu un kopā ar Gvido Bačelli nodibināja Romas slimnīcu.
Par papildu samaksu ar regulāru maršruta autobusu, taksometru vai automašīnu var aizbraukt līdz Taormīnai.
Forca d’Agro/ Marina d’Agro Forca d’Agro ir maza, klusa pilsētiņa Mesīnas provincē. Apburošais kūrorts ir uz 420 metrus augstas klints. Pilsēta ir apmēram 10 km attālumā no Taormīnas un apmēram 70 km attālumā no Katānijas lidostas. Netālu no saulainās piekrastes, 3 km attālumā no centra, ir „Marina d’Agro” kūrorta zona. Šī būs īstā vieta tiem, kuri dod priekšroku mierīgai un romantiskai atpūtai. No augstās klints paveras lieliska panorāma: smaragdzaļa jūra, kalni, klinšainas nogāzes. Forca d’Agro pilsētiņā ir tikai apmēram 1000 iedzīvotāju. Pirmo reizi rakstos Forca d’Agro pilsētiņa minēta 1117. gadā, kad normaņu grāfs Rožē II uzdāvināja ieleju grieķu mūkiem baziliāņiem, kuri dzīvoja Sv. Pētera un Pāvila klosterī. Nosaukuma pirmā daļa – Forca – radusies par godu karaliskajai ģimenei, kura iegādājusies pilsētiņu un piešķīrusi tai jaunas administratīvās tiesības, bet nosaukuma otrā daļa ir saistīta ar Agro upes nosaukumu.
Pilsētiņā ir trīs baznīcas. Viena no slavenākajām ir XVI gadsimtā baroka stilā celtā Chiesa Madre baznīca, kurā ir Aleksandrijas Sv. Katrīnas marmora statuja. Pilsētiņas majestātisko pagātni atgādina viduslaiku pils drupas. Netālu no pilsētiņas ir gleznaina vieta, kur Agro upe ietek Jonijas jūrā.
