Venecuēla. Tālā Dienvidamerikas valsts, kur naudu sauc par bolivāriem, kur benzīns ir lētāks par ūdeni. Netālu 
no Venecuēlas piekrastes, Mazo Antiļu salu grupā, atrodas pasakaini skaistā Margaritas sala.
Tā ir neliela sala, aizņem tikai kādus 934 kvadrātkilometrus, garākajā vietā tā sasniedz 62 km, platumā – 32 km. Šaurākajā vietā starp austrumu un rietumu pusēm Margaritas salā atrodas La Restinga lagūna – nacionālais parks ar mangrovju biezokņiem un daudzveidīgu zivju un putnu valstību. Te mājo arī austeres un jūras zirdziņi. Jā, un Margaritas (Pērļu salas) pirmatklājējs, kā jau šajā reģionā paredzams, bija pats Kristofors Kolumbs, kurš te pabija tālajā 1498. gadā. Tā Margaritas sala kļuva par Spānijas īpašumu. Atšķirībā no citām mazajām Karību jūras salām, Margarita ilgstoši piederēja spāņiem, un tikai 1814. gadā kļuva par pirmo neatkarīgās Venecuēlas sastāvdaļu. Jā, un leģendārais venecuēliešu vadonis Simons Bolivārs, ar pievārdu Libertador (Atbrīvotājs), tieši šeit, Margaritas salā, tika pasludināts par jaunās Venecuēlas republikas galvu. Un beidzamos pārsimt gadus dzīve salā rit mierīgi. Lai gan dzīves līmenis nav pārmēru augsts un salinieku vidējā alga ir apmēram 200 dolāru, viņi ir draudzīgi un sirsnīgi noskaņoti un pret tūristiem izturas laipni un pretimnākoši. Salā ir gan visaugstākā līmeņa pieczvaigžņu viesnīcas, gan nelieli viesu nami, un šejienieši ir gatavi darīt visu, lai apmierinātu arī viskaprīzāko tūristu vēlmes.
Apskatit var:
Porlamaru, salas lielāko pilsētu, kuras vēsture iestiepjas 16.gs, uzskata par Margaritas salas tirdzniecības, izklaides, sabiedriskās un valsts dzīves galvaspilsētu. Tajā ir visvairāk iedzīvotāju, un tur atradīsiet arī daudzus restorānus, bārus, naktsklubus, diskotēkas un bingo salonus. Porlamaras pilsēta ir brīnišķīgs seno tradīciju un modernās dzīves sakopojums, kurā ir daudz gan koloniālā stila celtņu, gan mūsdienīgu debesskrāpju.
Ne mazāk valdzinoša ir arī cita tikpat sena Margaritas salas pilsēta – Pampatara, kas esot cēlusies no maza 
zvejnieku ciematiņa, kura apkārtni spāņi pēcāk apbūvējuši ar pilīm un fortiem. Mūsdienās tūristi var apmeklēt 19.gs pili Castillo de San Carlos Borromeo. Pampataru aptver brīnišķīga pludmale ar palmām, tajā var satikt vietējos zvejniekus un pamieloties ar tradicionāliem kreoliešu ēdieniem.
Margaritas salas politiskā galvaspilsēta ir Asunsjona. Vienīgais mūra piemineklis, kas saglabājies no senās Asunsjonas, ir El Puento Viejo jeb vecais tilts, kas atrodas pilsētas ziemeļos. Asunsjonā var apskatīt arī vienu no vecākajām Venecuēlas baznīcām – La Iglesia de nuestra Senora (16.gs).
Pagātnes un tagadnes ideālu savienojumu redzēsiet, apmeklējot burvīgo piejūras pilsētiņu Huangrego (Juan Griego), kas atrodas salas dienvidu daļā. Par galveno šīs pilsētas akcentu uzskata fortu, kas līci sadala divās daļās, un no tā paveras neaizmirstami skaista ainava.
Neatkārtojamo dabas skaistumu spēs novērtēt ikviens, kas apmeklēs salas rietumdaļā esošo Macanas pussalu. 
Tur varēsiet vērot mežonīgu dabu, priecāties par klusām, nomaļām pludmalēm un autentiskiem zvejnieku ciematiņiem. Macanas lielākajā ciemā Boca de Rio ir Jūras muzejs.
Ievērības cienīgs ir arī nacionālais parks Laguna de La Restinga, kas atrodas Macanas pussalā un aizņem aptuveni 18 850 ha lielu teritoriju. Šeit jūras sāļajā ūdenī aug baltās mangroves, kuras viegli atpazīt pēc tās gaisa saknēm. Parkā sastopamas arī vairākas jūras zivju un dzīvnieku sugas, te ligzdas vij jūras ķīri, pelikāni un papagaiļi.
NB Sešiem domubiedriem pēc vēlēšanās iespējams noorganizēt arī 16 dienu ceļojumu pa Venecuēlu, iekļaujot valsts skaistākās vietas un atpūtu Margaritas salā.
Venecuēla sevī iekļauj 10 lielus ģeogrāfiskos reģionus. Ziemeļu krastā atrodas liels daudzums Karību jūras salu, no kurām lielākā ir Isla Margarita. Andu kalni, kas plešas no rietumiem uz ziemeļiem veido de la Costa kordiljēru. Apmēram 2/5 no valsts klāj meži.
Platība: 912 050 km2
Iedzīvotāju skaits: 24.8 milj.
Valsts iekārta: Prezidentāla federatīva republika
Galvaspilsēta: Karakasa
Lielākās pilsētas: Marakaibo, Valensija, Barkismeto, Sjudadgvajāna
Oficiālā valoda: Spāņu. Tā nedaudz atšķiras no spāņu valodas, ko runā Spānijā. Venecuēlieši sauc savu valodu par castellano.
Reliģija: Kristietība (Romas katoļi, protestanti)
Klimats: Venecuēla atrodas tropu joslā. Gada laikā temperatūra mainās minimāli, un pārsvarā visās valsts daļās vidējā temperatūra ir ap +25ºC. Karakasā gada vidējā temperatūra ir ap +22ºC un var atšķirties par kādiem 4ºC grādiem. Temperatūra tomēr mainās atkarībā no augstuma. Kalnainā apvidū var būt auksti, īpaši naktīs. Venecuēlā ir divas sezonas – sausā (verano) un lietus sezona (invierno). Sausā seznona ir no decembra līdz aprīlim/maijam, un lietus sezona ir visu pārējo laiku.
Spriegums tīklā: 110 – 120 vati
Naudas vienība: Bolivars (VEB), 1 bolivars = 100 sentimo. Dažreiz vietējie bolivaru sauc par Bolo.
Kredītkartes: MasterCard/Eurocard, Americasn Express un Visa.
Izmaksas: ASV dolārs ir visvairāk pieņemtā valūta. Bankas naudu nemaina, tāpēc ir jāiet uz maiņas punktiem. Maiņas punkti pārsvarā atrodas lielākajās pilsētās un lidostās. Cenas par apmešanās vietām var būt no 15 – 30 ASV dolāriem. Istabas ar gaisa kondicionieri maksā dārgāk. Ēdiens. Diezgan labs ēdiens varētu maksāt no 7 – 20 ASV dolāriem. Dzērieni. Alus un bezalkoholiskie dzērieni maksā apmēram 50 sentimo. Alkoholiskie dzērieni arī ir lēti, pudele ruma maksā apmēram 3.5 ASV dolārus.
Drošība: Venecuēlā ir drošāk nekā citās Dienvidamerikas valstīs, tomēr arī Venecuēlā ir jāuzmanās no zagļiem.
Transports: Izpētīt Venecuēlu nav ne pārāk sarežģīti, ne dārgi. Valstī transports ir diezgan labi attīstīts.
Mašīnas noīrēšana ir diezgan populāra tūristu vidū. Lai noīrētu mašīnu jābūt vecākam par 21 gadu (dažos gadījumos pat 23 vai 25). Noīrēt mašīnu ir padārgi un parasti tas izmaksā apmēram 70 ASV dolārus dienā. Parasti par mašīnas noīrēšanu lūdz samaksāt ar kredītkarti.
Autobusi ir visekonomiskākais transporta veidz ceļošanai pa Venecuēlu. Ir divi autobusu tipi: normal (parastais) un ejecutivo (pirmās klases autobuss). Pēdējais ir lielāks, ātrāks un piedāvā lielāku komfortu. Tie parasti ir ar gaisa kondicionieri un naktīs ļoti auksti.
Parastie autobusi maksā apmēram 2 ASV dolārus par stundas braucienu. Ejecutivo autobusi parasti maksā 20% vairāk, bet toties ir daudz izdevīgāki garākām distancēm. Autobusi garākām distancēm parasti attiet no terminales de pasajeros (autobusu termināls). Vietējie autobusi ir vispopulārākais transporta veids pilsētās. Tie iet diezgan bieži un ir ļoti lēti (0.20 – 0.50 ASV dolāru), bet bieži ir lēni un pārpildīti. Autobusu pietura ir parada.
Por puestovar būt vai mašīna vai mikroautobuss, kas līdzīgs taksim. Tie ir daudz lētāki nekā taksometri, bet ampēram divreiz dārgāki nekā autobusi.
Vīzas
Latvijas pilsoņiem vīzas nav nepieciešamas. Nepilsoņiem jākārto vīza vēstniecībā Helsinkos. Cena 50 LVL
